ceturtdiena, 2013. gada 2. maijs

Neceriet! Labāka dzīve būs tikai pēc 2 gadiem!



Pirms aptuveni pusgada Valsts prezidents Andris Bērziņš izteicās, ka nezina, kāda ir situācija ar nabadzību Latvijā. Vai jums tagad ir pilnīgi skaidrs, cik liela nabadzība ir Latvijā un cik cilvēku cieš no nabadzības?

Prezidents pēc sava viņam raksturīgā patiešām atklātā izteikuma dabūja ārkārtīgi lielu kritikas devu un tika vainots vispār realitātes neizpratnē. Bet man šoreiz jāuzņemas zināmā mērā advokātes loma un jāsaka, ka Latvijā nabadzības fenomenu precīzi noteikt ir ārkārtīgi grūti.

Mēs varam pateikt [skaitu] pēc statusa. Teiksim, trūcīgas personas statuss ir piešķirts tik un tik cilvēkiem, tik un tik cilvēku saņem algu, kas nepārsniedz minimālo atalgojumu. Bet arī pētnieki atzīst, ka pie 30% ēnu ekonomikas īpatsvara runāt par patiešām līdz detaļām izprastu nabadzības fenomenu Latvijā ir grūti.

Kā jūs domājat - cik daudz Latvijā ir nabadzīgu cilvēku?

Cik daudz ir nabadzīgu?.. Ļoti precīzi var nomērīt nevienlīdzību. Ar nevienlīdzības rādītājiem šī patiesā aina ir skaidrāka nekā ar nabadzības rādītājiem, jo virkne aptauju mēra cilvēku pašu izpratni par viņu situāciju. Tā tad ir ar lielākām variācijām. Bet jebkurā gadījumā skaitļi ir visnotaļ neiepriecinoši.

Kādi tie ir?

..Es atturētos. Labi, mēs varam salikt kopā.. Nav vienas metodes, lai pateiktu cilvēku skaitu. Tad mums ir jākombinē vairāki datu avoti. Tie ir cilvēki, kuri ir pakļauti nabadzības riskam. Tie ir cilvēki, kuriem ir piešķirts trūcīgās personas statuss. Tie ir ilgstošie bezdarbnieki. Līdz ar to tāda viena, precīza skaitļa, kas pateiktu pilnīgi bez interpretācijām - tik un tik ir nabadzīgu cilvēku, diemžēl nav.

Bet, ja mēs lūkojamies uz ienākumu sadaļu sabiedrībā pēc kvintilēm, pirmās trīs (tajās ir cilvēki ar zemākiem ienākumiem) ir tik tuvu cieši kopā, solis ir tik niecīgs, ka ir skaidrs -

apgalvojumam, ka Latvija ir nabadzīga valsts, ir pamats.

Cik tad mums būtu nabadzīgo iedzīvotāju, ja saskaitītu kopā jūsu minētās sabiedrības grupas? Vismaz aptuveni? Cik jūs lēstu?

(Ministre ietur klusuma pauzi. Sarunā iesaistās ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Marta Krivade, sakot, ka patlaban nevar lēst nabadzīgo skaitu, it sevišķi tagad, kad gaida Pasaules Bankas pētījuma rezultātus.)

..Mēs varam precīzi pateikt, cik cilvēkiem ir piešķirts trūcīgo personu statuss. Nevienam nav šaubu, ka tie ir nabadzīgi cilvēki.

Kā jums šķiet - vai realitātē atšķiras statusa saņēmēju un patiesi nabadzīgo cilvēku skaits?

Domāju, ka atšķiras.

Kā?

Nabadzības riskam pakļauto cilvēku ir vairāk nekā trūcīgā statusu ieguvušo cilvēku skaits.

Kāpēc tā?

Tāpēc, ka daļa cilvēku vienkārši neizmanto iespēju lūgt palīdzību sociālajos dienestos.

Jūs sakāt, ka daļa neizmanto iespēju lūgt palīdzību, bet TVNET aprunājās ar vairākiem sociālajiem darbiniekiem, kuri sacīja, ka trūcīgo cilvēku skaits dokumentos ir samazinājies, jo vienkārši ir stingrāki noteikumi, lai saņemtu statusu.

Jā, bet tam cilvēkam jāizdzīvo šā kā tā. Es sociālo dienestu teikto tulkotu tā - cilvēki, kuriem ir citi papildu ienākumi (visticamāk, nelegāli, jo viņi piepelnās kaut kur, nedeklarējot šo ienākumu gūšanu), atsakās no papildu iespējas saņemt pabalstu. Tie cilvēki, kam GMI pabalsts ir patiesi kritiski svarīgs, tas ir izdzīvošanas jautājums, .. neizvēlas no šīs iespējas atteikties..


Ir arī līdzdalības pasākumi, piemēram, noteiktās stundās jāatrādās sociālajā dienestā. Sociālie darbinieki saka, ka zina par saviem klientiem, no kuriem daļa kaut kur nelegāli strādā. Ja viņam, lai saņemtu pabalstu, lūdz, lai darba laikā atnāk un izdara kaut ko pašvaldības kopienai, viņam tam nav laika un viņam jāizšķiras, vai atrauties no sava nelegālā darba un atnākt atrādīties, viņš izvēlas nesaņemt šo pabalstu.

Bet tas skaits nav liels. Sociālie dienesti lēš, ka tādā veidā atsijātu tikai aptuveni 10% cilvēku. Tas nozīmē, ka

pārējiem GMI pabalsts ir ārkārtīgi nopietna un kritiski svarīga palīdzība.

Ministri un amatpersonas runā par ekonomikas veiksmes stāstu, tautsaimniecības atdzimšanu, augšupeju. Kad vienkāršie cilvēki to jutīs savā maciņā?

(Smagi nopūšas.) Oi, es laikam vairs neteikšu tā, kā es pa īstam domāju.

Sāksim ar to, ka šie ekonomikas rādītāji nav divējādi vai plašāk interpretējami. Tie ir ļoti konkrēti skaitļi. Iekšzemes kopprodukta pieaugums, valsts parāda samazinājums, eksporta pieaugums, tas, cik vērti un ar kādu ātrumu tiek izpirkti Latvijas valsts vērtspapīri, nepārprotami, bez jebkādām šaubām un interpretācijām saka, ka finansiālo un ekonomisko krīzi tādā makro līmenī mēs esam pārvarējuši.

Bet kad to jutīsim mikro līmenī?

Kad tas dos starojumu līdz katrai mājsaimniecībai?

Es gribētu teikt, ka tā noteikti būs vienu pāris gadu nobīde.

2013.gada budžets vispār ir pirmais budžets pēc 2009.gada, kad mēs runājam par papildu izdevumu sadalīšanu. Tas novirzīts, lai vismaz daļai publiskā sektorā strādājošo palielinātu atalgojumu. Nākamgad ir pilnīgi droši, labi, pilnīgi droši šai pasaulē nav nekas, bet noteikti viena no svarīgākajām valdības prioritātēm būs gan neapliekamā minimuma, gan atvieglojuma par apgādājamiem, gan arī minimālās algas celšana.
Ar kolēģiem no Finanšu ministrijas esam lēsuši, ka tas varētu par 14-15% palielināt zemāk atalgoto cilvēku ienākumus.

Tad, vienkārši sakot, var apgalvot, ka pēc pāris gadiem vienkāršais, laukos dzīvojošais cilvēks veikalā varēs nopirkt par 10% vairāk?

(Apdomājas.) Manuprāt, ir būtiski tie lēmumi, kas ļauj cilvēkiem gan šogad, gan nākamgad maciņos sajust reālus latus vairāk. Arī arodbiedrības, komentējot vienošanos par minimālās darba algas palielinājumu, bija minējušas provizoriskus skaitļus, ka tas cilvēkiem ar minimālām algām ļautu saņemt par 20 latiem vairāk.

Ja mēs to mērām pret mājsaimniecības, ģimenes un katra cilvēka labklājību ikdienā, tad ir vēl tādi faktori: kā valdība atrisinās problēmas ar elektroenerģijas cenu kāpuma kontroli, kādu ceļu beigās izvēlēsimies darbaspēka nodokļa samazinājumā, kas noteikti dod pozitīvu efektu uz investīciju vidi un iespēju radīt papildu darba vietas un esošajiem nodarbinātajiem samaksāt vairāk.


Teicāt, ka cilvēku maciņos būtu 20 latu vairāk. Vai tas, jūsuprāt, ir daudz?

20 lati ir 20 lati mēnesī vairāk. Tas bija arodbiedrību sniegtais novērtējums, ja jūs skatāties uz minimālo algu un to, ko šis paaugstinājums kombinācijā ar neapliekamo minimumu un atvieglojumiem var dot.

Tie ir nepilni divi «Rimi» maisiņi ar pārtiku.

Summā tas, protams, nav daudz. Ja jūs lūkojaties uz proporcijām, tad pieaugums minimālajai algai no 200 uz 225 latiem arī, uzņēmējuprāt, ir gana plats solis. Ar šādu minimālo algu mēs esam Baltijas valstu līmenī.

Nav pareizas atbildes uz jautājumu, vai 20 lati ir daudz vai maz.

Daļai latviešu ir priekšstats, ka kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā cilvēki dzīvo labāk. Tas ir tikai priekšstats vai arī viņi dzīvo daudz labāk?

Igauņiem ir viss tāpat kā mums, tikai labāk.

Tad tā ir realitāte, vai ne?

Lūkojoties uz Igauniju, kad viņus piesauc kā gandrīz laimes lāci, kur viss ir daudz labāk un savādāk, tad nereti mēs aizmirstam pieminēt to, ka Igaunijā bāzes lieta ir likums, kas aizliedz dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Proti, viņu budžeta izdevumi ir iespējami tikai tik daudz, cik ir ieņēmumi pretī. Savukārt mēs šo regulējumu esam ieviesuši tikai pēc krīzes.

Kāpēc viņi dzīvo labāk?

Viņi noteikti ir disciplinētāki un mācējuši izvēlēties prioritātes, kas Latvijā nav sekmējies kādu brīdi tik labi. To, ka noteiktās jomās viņi ir sekmīgāki par mums, apliecina arī tas, ka viņi ir eirozonā, bet mēs vēl tikai klauvējamies.


Kā vienkāršo reģionos dzīvojošo, trūcīgo, bez darba palikušo cilvēku ietekmēs eiro ieviešana?

Šeit jārunā par subjektīvo uztveri, kas pie nepilnīgas informācijas var cilvēkiem radīt papildu uztraukumu un bažas par nākotni. Ir gana daudz mītu par to, kas notiks ar eiro ieviešanu un kā pieaugs dzīves dārdzība. Pret šīm subjektīvajām sajūtām un bailēm ir vienas zāles: korekta informācija. Pie tam tādā veidā, kas ir nevis augstos fiskālos terminos, bet cilvēkiem saprotamā valodā.

Savukārt, ja runājam par tā saucamo lielo bildi, tad jāsaka viens – eiro vairo stabilitāti un drošību. Tas uzliek zināmus nosacījumus valstij, ko mēs varbūt paši saviem spēkiem un tikai ar savu brīvu gribu nevarētu izpildīt. Šeit kā zināmu analoģiju gribētu minēt Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tā nāca ar virkni prasību, ko mēs evolucionārā ceļā, iespējams, vēl nebūtu desmitiem gadu izdarījuši. Tas nāk arī ar prasību valstī sakārtot savu saimniecību.

Saistībā ar apjomīgo Pasaules bankas pētījumu esat izteikusies, ka runas par pabalstu saņēmēju paaudzi nav bijušas pamatotas. Uz ko balstīts šis izteikums?

Diemžēl par pētījumu līdz 15.maijam nevaru sīkāk runāt. Esam iepazīstināti tikai ar pirmajiem datiem.

Bet Labklājības ministrija no sākta gala ir bijusi piesardzīga, vērtējot Pašvaldību savienības izteikumus, ka pabalstu saņēmēju paaudzes ir problēma Latvijā. Savienība bijusi organizētākā viedokļu paudēja par šo tēmu. Jau veidojot 2012.gada budžetu, sarunās ar aizdevējiem tieši Labklājības ministrija iniciēja, ka mēs vēlētos pārbaudīt šā apgalvojuma patiesumu ar pētījumu.. Es pati nekad neesmu runājusi citādi un teikusi, ka... Mēs esam lūguši pašvaldībām piegādāt faktus no saviem sociālajiem dienestiem, kas šo tendenci varētu pamatot. Mēs neesam saņēmuši šādus faktus.

Jau iepriekš vai tikai tagad pētījuma ietvaros?

Jau iepriekš. Spiediens mainīt sociālo pabalstu sistēmu tika izteikts jau 2011.gada beigās..

Tad no pirmajiem pētījumu datiem izriet, ka runas par pabalstu saņēmēju paaudzi ir nepamatotas.

Pirmie secinājumi ir – par paaudzēm kā par vispāraptverošu tendenci mēs nevaram runāt.

Par iedīgli?

Šis Pasaules Bankas pētījums nekādā veidā neatbildēs uz jautājumu, vai ir ļaunprātīgi pabalstu saņēmēji..

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana