Nils Ušakovs: Divas atšķirīgas pieejas

Valdošās labējās partijas pēdējā laikā arvien aktīvāk atkārto – ir svarīgi jau tagad vienoties par to, kā tām draudzīgi un laimīgi kopā strādāt nākamā sasaukuma Rīgas domē. Protams – rīdzinieku un visas pilsētas labā. Šie rozā plāni par veiksmīgu sadarbību nākotnē īpaši aizkustinoši izklausās uz labējo partiju un valdības koalīcijas visu pašreizējo skandālu un konfliktu fona.
Zatlers nodēvē nacionālistus par populistiem. Nacionālisti pieprasa izvērtēt Zatlera partijas ministru darbu un pēc šīs vērtēšanas rezultātiem atņemt viņiem portfeļus par „nesekmību". „Vienotība" savu tik iecienīto intrigu ceļā „norauj" reformistiem un nacionālistiem iespēju realizēt jebkuras viņu iniciatīvas - vajadzīgās un nevajadzīgās. Tā ir nevis koalīcija, bet gan tāds kā „Santabarbaras" un „Verdzenes Izauras" seriālu apvienojums.

Taču atstāsim cīņu par gaišo nākotni valdībā, - tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas. Pašlaik visas partijas stāsta par to, kādus labumus tās sagādās rīdziniekiem, ja tiks ievēlētas.

Neiztiek, protams, bez noteiktas devas neveselīga populisma. Kur nu bez tā. Partija, kura pēdējo gadu laikā kļuvusi par divkosības simbolu, kura ar stāstiem par tiesiskuma koalīciju piesedz visus savus korupcijas skandālus, apsola aktīvi cīnīties pret šo pašu korupciju pašvaldībā.

Partija, kura pazīstama ar savu ultraliberālismu, kuras līderi vēl pavisam nesen runāja, kādus ieguvumus varētu dot pensiju samazināšana, sola bezmaksas sabiedrisko transportu visiem. Labi, ka ne bezmaksas taksometrus.

Izbijušajiem ultraliberāļiem cenšas sekot arī visi pārējie. Ir pat savā ziņā interesanti vērot, kādas transformācijas notiek ar labējiem politiķiem, kuri vēl pirms dažiem gadiem sauca mūs par populistiem, kad ieviesām bezmaksas sabiedrisko transportu pensionāriem. Tagad viņi paši ierosina bezmaksas transportu, bet nu jau - visiem. „Kā var nesolīt"? Kā pēdējais bastions turas vienīgi Sarmīte Ēlerte, kura vēl ne reizi nav saprotami atbildējusi uz jautājumu, ko viņa plāno iesākt ar brīvbiļetēm pensionāriem un skolēniem.

To visu vēl papildina neskaitāmie solījumi jau šovasar nosiltināt visas mājas kā no iekšpuses, tā no ārpuses. Turklāt - bez maksas, un lai Gazprom, nevarēdams pārdzīvot tādu triecienu, uz līdzenas vietas bankrotē. Vēl pie viena šajā vasarā arī salabot visus ceļus, pagalmus un graustus. Ar vienu vēzienu, lai nebūtu jāatliek uz vēlāku laiku un visus trīs pārējos gadus pēc tam varētu mierīgi atpūsties.

Katra partija uzstājas, protams, arī ar vairāk vai mazāk pieņemamu solījumu komplektiem. Remontēt, uzlabot, apzaļumot, palētināt, siltināt, un tā tālāk. Beigu beigās - uzcelt kafejnīcu Dzegužkalnā. Laba ideja, kurš gan pret to iebildīs.

Taču problēma ir tajā, ka labējās partijas nekad nespēs izpildīt pat dažus procentus no visiem saviem skaļajiem solījumiem. Un ne tāpēc, ka viņi apzināti vēlētos piemānīt kā savus vēlētājus, tā visus rīdziniekus kopumā. Bet vienkārši tāpēc, ka labējās partijas nemāk strādāt kā vienota komanda, kas izvirza sev skaidrus mērķus un cenšas šos mērķus sasniegt.

Labējo partiju darba stils ir bezgalīgas intrigas un konflikti, savstarpēji apvainojumi plašsaziņas līdzekļos, mēģinājumi kavēt savus partnerus paveikt kaut ko labu, jo partneri ir ne tikai partneri, bet vienlaikus arī nīstami konkurenti. Loģiski, ka šādos apstākļos katra partija pievēršas tādu jautājumu risināšanai, kuriem nav ne mazākās saistības ar vēlētāju problēmām. Svarīgākais ir tikt pie naudas un pēc iespējas ātrāk to apgūt. Un nav svarīgi, kā; kaut vai 50 miljonus latu iztērēt cietumam.

Tādēļ Rīgas domē labējās partijas četru gadu laikā labākā gadījumā spēs vienoties tikai par kafejnīcas būvniecību Dzegužkalnā. Patiesību sakot, jādomā, ka labējie gan jau spēs vienoties arī par kādu projektu no „zelta" tilta sērijas. Bet tam būs ļoti maza saistība ar rīdzinieku interesēm un vajadzībām.

Ņemot to visu vērā, es tomēr esmu pateicīgs labējām partijām. Jo tās ar savu piemēru mani ir iemācījušas, kā nedrīkst strādāt. Un šo mācību esmu labi apguvis. Visus četrus gadus koalīcija Rīgas domē strādāja kā vienota komanda bez neviena konflikta. Tas ir mūsu „know how" - strādāt, nevis strīdēties, vīt intrigas un ienīst partnerus.

Tādēļ mums ir izdevies sasniegt daudz lielākus panākumus, nekā jebkuram citam sasaukumam. Pat neraugoties uz to, ka aksenoku un birku laikā pašvaldības budžets bija lielāks nekā 600 miljoni latu, bet mums, 2009.gadā uzsākot darbu,  pašvaldības budžets bija tikai 400 miljoni latu.

Pa šiem četriem gadiem mums neizdevās salabot visu, kas tika sabojāts kopš 1991. gada. Pārāk daudz tika izpostīts. Lielu daļu skolu un bērnudārzu mēs savedām kārtībā. Taču ceļi pašlaik ir sliktā stāvoklī. Sociālās programmas Rīgā mēs saglabājām un nostiprinājām. Bet, piemēram, namu pārvaldi vēl vajadzēs reformēt un reformēt. Bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā pensionāriem, skolēniem un invalīdiem mēs ieviesām. Taču visos pagalmos vēl nav bērnu rotaļlaukumu. Par trešdaļu samazinājām dzīvokļu rindu. Taču divas trešdaļas vēl gaida savu kārtu.

Paveikto un nepadarīto darbu sarakstu vēl varētu turpināt. Un mēs ļoti labi zinām, kas pilsētā vēl jāsaved kārtībā. Bez kampaņām, priekšvēlēšanu histērijas, bez tautas uzrunāšanas sociālajos tīklos, globālās patiesības meklēšanas un ierastā nacionālisma.

Bet, pats galvenais, - mēs zinām ne tikai, KO Rīgā vajag savest kārtībā, bet zinām, KĀ to paveikt.

Un mēs protam to darīt.