otrdiena, 2012. gada 11. decembris

Replika par Vilku, euro un referendumu



«Par eiro ieviešanu referendumā nav jālemj, šādu jautājumu izlemšana ir jāuztic ekspertiem,» - tā piektdien sacīja finanšu ministrs Andris Vilks.
Tie cilvēki,kuri vēl kaut ko atceras  un ir mācīti par valsts pamatiem, tautas vairākumu un tamlīdzīgām lietām,  to dzirdot izsaucās:  «Tā nu gan nē, Vilka kungs! Vai mūsu valstī būtu notikušas kādas neatgriezeniskas pārmaiņas, ko mēs, pilsoņi nebūtu pamanījuši? Vai esam deleģējuši jums izlemt, kuri jautājumi būtu nododami tautas nobalsošanai un kuri nē? Vai varbūt Jums ir izstrādāta metodoloģija, kas būtu tautai lemjamie jautājumi un kuri nē.»

Ir saprotams Jūsu teiktā zemteksts - sak, tauta stāviet pie ratiem, mēs paši labāk zināsim! Par to šaubu nav, ka jūs labāk zināt, bet jautājums ir tādā vienkāršs vārdā kā DEMOKRĀTIJA. Patīk Jums tas vai nē, bet šī vārda definīcija joprojām nav atcelta. Varu to atgādināt „ Demokrātija ir politisks režīms, kur augstākā vara pieder tautai, pilsoņu vairākumam, kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus».

Lai vēl vairāk iecementētu finanšu ministra teikto, ka referendums par eiro nav jārīko, tās pašas dienas pēcpusdienā arī premjers Valdis Dombrovskis nāca klajā ar paziņojumu, ka Latvija neiekļausies eiro ieviešanas termiņos, ja valstī tiks rīkots referendums. Bet kā tad tā? Vai abiem augstajiem kungiem nebija zināms, ka jau kopš gada sākuma tautas absolūtais vairākums iebilst pret nacionālās valūtas maiņu? Bija pietiekams laiks rīkot referendumu gan vasarā, gan rudenī. Tikai problēma ir cita. Šķiet, ka tika domāts, ka būs kā vienmēr- piešķirs naudu propagandas mašīnas iedarbināšanai,» skalos smadzenes» , un beigu beigās jau tauta  sapratīs, kam jāklausa un kas jādara. Bet notika citādi, „ smadzeņu skalošana»  šoreiz notika tik nemākulīgi un kusli, ka neizdevās. Turklāt jebkurai smadzeņu skalošanai arī ir robeža, jo vienreiz noticēja un nenotika, otrreiz, trešoreiz, un tad pienāk reize, kad vairs nenotic uz vārda, grib dzirdēt argumentus, grib dzirdēt ieguvumus, analīzi un godīgi izklāstītus zaudējumus, un tikai tad pieņemt izsvērtu lēmumu.

Otrs, kas pārsteidz premjera izteikumos, atvainojiet, bet tie nedaudz atgādina šantāžu- ja nedarīsiet tagad, nedarīsim nemaz. Tā dzīvē nemēdz būt, īpaši gadījumos, kad divas puses slēdz ilgtermiņa saistības. Neviens precinieks iecerētajai neuzstāda ultimātu, vai nu preci mani 2014.gada 1.janvāri, vai nelaulājamies vispār. Ja līgavainis ir saprotošs un pretimnākošs, viņš savai iemīļotajai saka:»  Vai tu piekristu, ka mūsu laulību datums būtu 2014.gada 1.janvāris?»  Ja līgava atbild, ka viņai tas nav piemērotākais laiks, jo vēl ir jāpaspēj nokārtot kāda ļoti būtiska detaļa – jāsaņem savu vecāku atļauja laulībām, tādā gadījumā  īsts līgavainis ir saprotošs un kāzu datumu pārliek, piemēram, uz vasaru. Un beigu beigās gan laiks būs labāks, gan saulīte spīdēs, gan mīļotā savu vecāku svētību saņēmusi būs priecīga un laimīga.

Tāda, lūk, ierasta kārtība, ilgtermiņa saistības slēdzot vismaz parastā izpratnē.

Un, ja mēs atgriežamies pie tā, ko ierasti saprotam ar vārdu demokrātija, tad referendums par iestāšanos eirozonā noteikti pieder pie svarīgajiem tautas un dzīves notikumiem, kuri būtu jānodod tautas nobalsošanai, jo, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad Satversmes 2. pants joprojām skan «Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.» Un, ja gadījumā kaut kas nav mainījies, tad šis likums  joprojām ir saistošs gan premjeram, gan finanšu ministram.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana