pirmdiena, 2012. gada 3. decembris

Latvijā otrs lielākais nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ES



Centrālā Statistikas pārvalde (CSP) joprojām katru mēnesi aprēķina Latvijā esošo iztikas minimumu, lai gan tā rādītājam neviens neuzticas un par patieso ainu atspoguļojošu to neatzīst. Tomēr amatpersonas pagaidām arī nesteidz situāciju risināt, šovakar vēsta Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums «De facto».
CSP aprēķinātais iztikas minimums latos vienam cilvēkam Latvijā šā gada oktobrī bija 176,75 LVL. Tā ir naudas summa, kas saskaņā ar valsts uzskatiem ir nepieciešama, lai apmierinātu minimālās viena cilvēka prasības izdzīvošanai – pārtiku, apģērbu, dzīvesvietu un atpūtu.

Raidījums detalizētāk iztirzāja pārtikas daudzumu, ko saskaņā ar iztikas minimuma aprēķināšanas metodoloģiju, valsts atzinusi kā minimāli nepieciešamu, lai viens Latvijas iedzīvotājs varētu izdzīvot.

Raidījuma viedotāji aprēķinājuši, ka lai iztiktu, saskaņā ar metodoloģiju nedēļā esot nepieciešami 46 grami rīsu, divas glāzes miltu, 52 grami mannas un saujiņa spageti makaronu. Maizi Latvijas iedzīvotāji acīmredzot gan ēd daudz. Gandrīz kilogramu rupjmaizes un nedaudz mazāk baltmaizes.

Gaļa arī ir būtiska mūsu ēdienkartes sastāvdaļa. Nedēļā latvietis apēdot 250 gramus liellopu gaļas, par simt gramiem vairāk cūkgaļu, toties kotlete sanākot tikai viena, jo malto gaļu nedēļā var atļauties tikai 48 gramus. Toties vēl ir 140 grami ķidātas vistas un gana brangs vārītas desas gabals.

Zivis gan mūsu valstī šķiet nav cieņā, jo iztikas minimumam sanāk vien niecīgs gabaliņš siļķes filejas, pāris ķilavas, precīzi – 41 grams nedēļā un tikpat daudz atdzesētas vai saldētas zivs.

Vēl tam visam klāt četras olas, divi litri piena un neliels cietā siera gabals – nedēļā tā ap 60 gramiem, toties var apēst nepilnu paciņu biezpiena. Un uz maizes visu nedēļu smērēt plānu sviesta kārtu.

Nav jau tā, kā mūsu valsts iedzīvotāji neēd augļus, izrādās pat ļoti – saskaņā ar iztikas minumuma aprēķināšanas metodoloģiju, nedēļā var apēst veselus 455 gramus ābolu, kas gan sanāk vien trīs vidēja lieluma augļi, un trīs gramus rozīnes.

Tam visam klāt maza kāpostgalva, 100 grami gurķa. Divarpus vidēja lieluma burkāni, pusotrs sīpols, vai nu ļoti maza vai puse vidējas sarkanās bietes un viena kārba konservēto zaļo zirnīšu.

Vēl ir kartupeļi – pusotrs kilograms nedēļā. Toties dzīvi saldināt var ar cukuru, tas minimālai iztikšanai mūsu valstī noteikts 400 gramu apmērā.

Statistiķi aplēsuši, ka oktobrī, lai nodrošinātu minimālu iztiku, nedēļā nepieciešami 12,11 LVL. Kopā šāds brokastu, pusdienu un vakariņu galds it kā izskatās pat gana bagātīgs. Bet vai tiešām ar šo produktu klāstu un aplēsto naudas summu iespējama 21 ēdienreize?

Iztikas minimumā paredzēta iespēja reizi mēnesī iegādāties zobu pastu, toties tualetes papīra ruļļu skaits gan ierobežotāks  – gadā deviņi. Apģērbs vēl sāpīgāk – vīriem trīs zeķu pāri gadā sanāk, toties vienām apakšbiksēm gan līdzekļu nepietiek. Savukārt sievietes pie friziera var doties vien reizi pusotra gada laikā un gadā nonēsāt vien trīs zeķubikses.

«Kā var iekļaut 40 bērnudārza apmeklējuma dienas gadā, ja ir bērns un vecāki ved viņu uz bērnu dārzu, tad tas nenotiek 40 dienas gadā, vai nu bērns tiek laists vai ne, tad tādi pieņēmumi, ka cilvēkam gadā ir nepieciešama nepilna spuldzīte, man liekas, tas neatbilst situācijai,» sašutusi par iztikas minuma groza saturu bija «Swedbank» Privātpersonu finanšu institūta direktore Ieva Use-Cimmermane.  

Metodoloģija, saskaņā ar kuru rēķina iztikas minimumu, apstiprināta 90. gadu sākumā, pārtikas grozs noteikts pat vēl senāk un kopš tā laika nav mainīts. Rezultātā iztikas minimumā neiekļaujas ne maksas medicīna, ne maksas izglītība, tajā pat nav mobilo sakaru, kur nu vēl digitālās televīzijas dekodera vai interneta.

Arī paši statistiķi atzīst, ka iztikas minimuma skaitlis ir maldīgs.

«Mēs esam uzsvēruši savos atzinumos, ka šīs patēriņa normas un groza saturs ir novecojuši, tāpēc uzskatām, ka aprēķinātais lielums ir izmantojams vairāk analītiskos, informatīvos mērķos, bet nu viņš būtu mazāk izmantojams likumdošanā, tāpēc uzskatām, ka tas var maldināt sabiedrību,» sacīja CSP Dzīves līmeņa statistikas daļas vecākais referents Kārlis Smudzis.

Jau pirms diviem gadiem gan Labklājības, gan Ekonomikas ministrija valdību informēja, ka šādu iztikas minimumu rēķināt ir bezjēdzīgi. Tolaik gan sociālo partneru iebildumu dēļ no tā rēķināšanas neatteicās. Un arī šobrīd atbildīgās ministrijas ātru risinājumu nesola.

«Tas ir patiesībā sociālās politikas jautājums, iztikas minimums tiek rēķināts vēsturisku iemeslu dēļ un nu jau kādu laiku bez konkrētas sasaistes ar kaut kādiem sociālās politikas mērķiem vai uzdevumiem, kāpēc būtu jārēķina,» sacija Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce..

Savukārt Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme norādīja, ka «mūsu ieskatā vispār jārada pilnīgi jauna sistēma, jo papētot arī Eiropas un pasaules pētījumus par iztikas minimumiem, minimālajiem budžetiem, tas ir dārgs un zinātnē balstīts pasākums. Faktiski, ja mēs vēlamies to darīt, tad tam ir jāparedz atsevišķi budžeta līdzekļi, kas nebūs mazi.»

Labklājības ministrija neizslēdz, ka varētu rosināt no pašreizējā iztikas minimuma rēķināšanas modeļa atteikties un padomā jau esot arī jaunas idejas, kā iedzīvotāju faktiskās vajadzības aplēst.

Bet vismaz pagaidām ātras izmaiņas nav gaidāmas un joprojām statistiķi rēķinās rādītāju, kuru faktiski neviens neizmantos. Jo jau šobrīd paredzēts, kā šādu iztikas minimumu Statistikas pārvaldei būs jārēķina arī nākamgad.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana