trešdiena, 2012. gada 28. novembris

Strādāju prestižā uzņēmumā Īrijā, bet es atgriežos mājās



Lasot ziņas katru dienu un runājot ar saviem mīļajiem, uzzinu kas notiek Latvijā. Pēdējā laikā izvairos no masu medijiem, jo tajos tiek publicēti tikai negatīvi materiāli, raksti par aizbraucējiem. Vēlējos izteikt savu viedokli un varbūt iedrošināt sev līdzīgos apsvērt domu un varbūt kādreiz doties mājās ar tādu sapni un sajūtām, kā es un mans partneris to darīsim pavisam drīz.
Esmu jauna, ar dzīvi apmierināta jauna sieviete, kas tieši pirms trīsarpus gadiem pārcēlās labākas dzīves meklējumiem uz mums jau visiem tik labi pazīstamo Īriju. Mans dzīves stāsts īpaši neatšķiras no citu tautiešu stāstiem, bet mani atšķir tas, ka jau nākamā gada sākuma plānoju ar savu dzīvesbiedru pārcelties uz dzimtajām mājām.

Kādā skaistā vasaras dienā, izbaudot mājas atmosfēru un baudot atvaļinājumu, dodoties pa Jelgavas - Rīgas šoseju uz galvaspilsētu abi saskatījāmies un mans draugs ierosināja apsvērt domu par pārvākšanos atpakaļ. Es paskatījos uz savu draugu un teicu: «Es to ļoti vēlētos, būt mājas un justies tāda kā visi, ne ar ko neatšķities.» Lēmums bija tik vienkāršs un patiess, ka tagad jau abi kopā izdzīvojam atgriešanās prieku un sajūsmu, godīgi, domās jau esam mājās.

Abi šeit Īrijā patstāvīgi strādājam prestižos uzņēmumos. Esmu šeit ieguvusi papildu izglītību un pēc skolas beigšanas esmu iekārtojusies izglītībai atbilstošā darba vietā, kas saistīta ar mārketingu un pārdošanu. Patstāvīgs darbs mums ir abiem, ieņēmumi ir pastāvīgi, bet tomēr mājas paliek mājas. Kā vecāki gada gājuma cilvēki saka: «Mājas sienas vienmēr palīdz!» Ir ļoti grūti tieši morāli būt prom no mājām un mīļajiem, no savas valodas un visa tik ļoti pazīstamā un ierastā.

Ierodoties svešā valsī un uzsākot visu no nulles nebija viegli, tika pārvarētas grūtības un dažādi aizspriedumi, dzīve iekārtota gluži no jauna - svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem, bet mēs zinājām, ko vēlamies un zinājām, ka kādu dienu dosimies mājās. Šī doma nekad netika atstāta novārtā.

Regulāri apciemojām mājas un mīļos cilvēkus. Pastaigājoties pa Rīgas ielām, viss likās tik pazīstams un brīnišķīgi skaists, katrs atvaļinājums tika pavadīts Latvijā ar sajūsmu, un grūtu sirdi kāpjot lidmašīnā, dodoties atpakaļ ikdienā. Latvijā zāle likās zaļāka un debesis zilākas, bet zvaigznes krāšņākas, lai cik banāli tas neizklausītos.

Šo vairāku gadu laikā, kurus esmu pavadījusi ārpus Latvijas, varu atzīties, ka esmu pazaudējusi visus savus kādreizējos draugus. Sākumā likās, ka attālumam nav nozīmes, jo draudzība tika veidota gadiem, bet tas viss bija tikai mīts, jo cilvēki viens otru aizmirst vai apskauž un galu galā cilvēki mainās un sāk izdzīvot savu doto mūžu.

Dzīvojot un strādājot Īrijā, esmu sapratusi, ka savu dzīvi vēlos nodzīvot savā valstī, veidot ģimeni un audzināt bērnus tur, kur esmu augusi pati. Zinu, būs grūti atkal sākt visu no nulles, to es un mans dzīvesdraugs ļoti labi apzināmies. Mēs zinām, ka būs jāstrādā garās darba nedēļas un būs maz brīva laika, bet mūs tas vairs nebiedē, jo mēs būsim mājās.

Ir tikai jāvēlas un jāsniedzas pretī saviem mērķiem un iecerēm, un tad mēs gūsim panākumus, miera sajūtu un radīsim lielisku piemēru tiem, kas šo svarīgo soli jau pārdomā ilgu laiku.

Būs grūti sākt visu no nulles, bet mēs esam gatavi. Apņēmības pilni sāksim dzīvot tur, kur mēs iederamies. Neklausos cilvēku negatīvismā par Latvijas stāvokli, neiedziļinos politikā, jo tikai dzīvojot svešumā tu saproti, kas ir mājas un tā sajūta ir brīnišķīga.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru