trešdiena, 2012. gada 28. novembris

Lato Lapsa: Tukšā Marsa muca



Var tikai piekrist ļoti daudz kam no tā, ko portālu komentētāju masa pēdējās pāris dienās aizrautīgi ir sarakstījusi saistībā ar Rīgas mēra amatam izvirzīto/izvirzījušos Sarmīti Ēlerti.
Nu, jā, tiešām, gluži kā Tarass Buļba šī kundze pati laikrakstu "Diena" uzbūvēja un pati arī sagrāva - tik vien paspēja kā pēdējā mirklī, kad viss jau ļodzījās un bruka, zviedriem nopārdot akciju paketi un notīties. Tagad šī kundze, kas, izsakoties, Valda Dombrovska vārdiem, šajā te mediju jomā ir sevi pierādījusi kā "principiālu un spēcīgu vadītāju", jau ir visnotaļ gatava pasaimniekot jau lielākā - galvaspilsētas mērogā.

Nu, jā, tiešām, līdzšinējā Ēlertes politiskā darbība ir, maigi izsakoties, ne pārāk veiksmīga un īsti neliecina ne par vēlētāju mīlestību, ne par auglīgu darbu, - izsvilpta Saeimas vēlēšanās, apaļa nulle kā kultūras ministre, savukārt par kundzes panākumiem kā premjera ārštata padomniecei nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas jautājumos visu izsaka reālā nacionālās (ne)identitātes, (ne)pilsoniskās sabiedrības un (ne)integrācijas aina, kāda nu tā ir mūsu valstī.

Nu, jā, tiešām, kā nu saistībā ar Ēlertes izvirzīšanu/izvirzīšanos neatcerēties "Latvijas ceļa" un Tautas partijas agonijas sākuma gadus, kaut neviena no šīm partijām tomēr savulaik tik ļoti neignorēja sabiedrības viedokli, lai tik enerģiski un stūrgalvīgi par kāda saraksta pirmo figūru virzītu cilvēku, kas tik uzskatāmi nepatīk ievērojamai šīs pat šīs pašas partijas "klasisko" vēlētāju daļai - par citiem nemaz nerunājot. Lai cik varas apreibināti būtu bijuši tautpartijieši, viņi nekad tomēr nemēģināja savus vēlētājus piespiest, tā sacīt, mīlēt Raini.

Nu, jā, tiešām, tā sauktās "latviešu partijas" nudien ir gatavas izdarīt visu iespējamo, lai tikai latvisko vēlētāju masu sadalītu iespējami sīkākās daļiņās un tā vietā, lai izveidotu vienu sarakstu ar tiešām spēcīgu, kaut varbūt bezpartejisku kandidātu priekšgalā, rosās atspērušās, lai tikai Rīgu atdotu "Ušakovam ar pārējiem krieviem". Jā, tie jau arī, protams, iekšienē burbuļo, kašķējas un savstarpēji ņemas uz nebēdu, taču personisko politisko interešu nākotnes vārdā spēj vismaz formāli vienoties.

Nu, jā, tiešām, uz visu šo te ainavu raugoties, kā gan nepiekrist diviem DELFI pirmdienas komentētājiem. Vienam, kuram bija divi jautājumi: "1. Kurš idiots izdomāja virzīt Ēlerti mēra amatam? 2. Kurš idiots balsos par Ēlerti mēra amatā?" Un otram, kuram savā ziņā bija jau gatava atbilde: "Tikpat labi viņu var virzīt par pasaules čempioni svarcelšanā. Iznākums tas pats, bet tomēr smieklīgāk..."

Taču nav jau, protams, pasaule tik primitīvi skaidrojama... Noteikti jau "Vienotības" spicei ir sava "fiška" un arī recepte, kā atlikušā pusgada laikā iemīlināt pietiekami lielu rīdzinieku skaitu šajā, atkal premjera vārdiem izsakoties, "spēcīgajā un kompetentajā vadītājā, kura spēj īstenot principus un ideālus, par kuriem iestājas"... Un noteikti jau arī pati Ēlerte, pirms rauties uz jauno amatu, ir rūpīgi un detalizēti izanalizējusi - kas ir viņas stiprās un vājās puses, kas tautai viņā patīk un nepatīk, kādas idejas skandināt un par kādām labāk paklusēt, kādas ir viņas reālās izredzes, un tā tālāk...

Jā, atzīšos - arī es, naivītis, apmēram tā domāju līdz pat otrdienas rītam, kad jaunizceptā mēra kandidāte, intervējoties rīta "praimtaimā" visklausītākajā radiostacijā - Latvijas sabiedriskajā radio, uzstājās ar to, kas jebkurā demokrātijā pēc visiem kritērijiem tiktu uzskatīts par vienu no būtiskākajiem un programmatiskākajiem publiska politiķa vēstījumiem savam vēlētājam. Domāju - un aplauzos.

Ko tad pieredzējusī politiķe, prasmīgā vadītāja, kompetentā speciāliste un ilggadējā dzīvotmācītāja pēc būtības atklāja saviem potenciālajiem vēlētājiem? Uzskaitīsim.

Pirmkārt, to, ka pamatīga gribēšana sēdēt mēra krēslā kundzei ir, bet skaidrības, ko darīt pēc iesēšanās tajā, - nu nekādas. Un ka nav viņai nekādas konkrētas rīcības programmas. Ne tikai kaut kāda detalizēta dokumenta, bet pat aptuvenas sajēgas un skatījuma lielos vilcienos - ko vajadzētu darīt, lai viss būtu labāk.

Otrkārt to, ka kundze joprojām dvēseliski mīt tajos laimīgajos laikos, kad viņai kā Latvijas tobrīd tiešām ietekmīgākā dienas laikraksta vadītājai neviens tā īsti neuzdrīkstējās runāt pretī, lai kādas ar reālo dzīvi nesavienotas blēņas viņa arī kuro reizi paustu, - sak, lai jau bērniņš gūģo, ka tik ar kakām nesāk mētāties...

Treškārt, ka visa kundzes reālā intelektuālā bagāža joprojām sastāv no kaut kad deviņdesmitajos apgūtām frāzēm, kas tiek liktas lietā vietā un nevietā, pat nemēģinot izprast, kas ir tā publika (saukta arī par tautu, kad tas politiķiem izdevīgi), no kuras labvēlības un gatavības uzklausīt ir atkarīga viņas politiskā nākotne.

Ceturtkārt, ka kundze ar saviem četriem nekustamajiem īpašumiem, divgadīgo "Audi" un vairāk nekā pusmiljonu latu bankā, kas saņemti par savulaik prihvatizēto "Dienu", ir fantastiski tāla no vidusmēra rīdzinieka reālās dzīves, - viņa šo rīdzinieku un viņa patiesās vajadzības ne saprot, ne pat vēlas saprast. Viņa zina labāk, kas šim rīdziniekam jāvēlas un jādomā.

Rezultāts tad nu arī bija tieši tāds, kāds nu varēja būt.

Interesanti, piemēram, uz cik roku pirkstiem saskaitāmi tie rīdzinieki, kuriem būtiskāko problēmu vidū ir tas, ka Rīgai, lūk, ēlertesprāt, nav pietiekami skaidras identitātes un arī sadarbība ar Ziemeļeiropu, ak, posts, netiek attīstīta pietiekamā apmērā.

Tāpat patiesi interesanti, ka tieši tās partijas pārstāve, kuras pārstāvji saslēguši neskaitāmus slepenos vagonu, airbaltiku un radaru līgumus, nu visā nopietnībā solās "ieviest pašsaprotamu caurspīdīgumu Rīgas finansēs".

Un interesanti arīdzan, ka tieši tās partijas pārstāve, kuras pārstāvji vēl nupatās solījās vislielāko vērību pievērst ražošanas attīstībai atpalikušākajos Latvijas reģionos, nu jau bez mazākā mulsuma runā par ražošanas attīstīšanas nepieciešamību ne jau kaut kādā tur nevienam nevajadzīgā Latgalē vai kur citur, bet gan Rīgā.

Savukārt ne uz vienu kaut cik konkrētu un nesaprotamajam rīdziniekam tiešām būtisku jautājumu prasmīgā vadītāja un kompetentā speciāliste atbildēt, kā izrādījās, nav spējīga - un pat nav iespējams īsti saprast, vai tāpēc, ka par šo tēmu neko nejēdz pateikt, vai arī tāpēc, ka no sava pusmiljona bankas konta attāluma vienkārši nesaprot, kā kāds var par kaut ko tādu visā nopietnībā interesēties.

Kamēr mēra kandidāte uz jautājumu par "Ušakova kaķu" likteni kaut kā izmanās atbildēt ar vaimanām par nabaga apcelto Rīgas domes opozīciju, tas vēl ir komiski. Taču, kad mēra kandidātes iespējami lietišķākā atbilde uz atkārtotu jautājumu, kā tad tur īsti būs ar pašreizējās pilsētas varas ieviesto bezmaksas sabiedrisko transportu, skan: "Es atbildēju ļoti konkrēti - atbalsts Rīgas senioriem ir vajadzīgs!" - tad smiekli vairs nenāk.

Ar vārdu sakot, Ušakovs ar visu "Saskaņas centru" var atviegloti nopūsties, redzot, kā viņam pretī tiek izvirzīta tukša, no Marsa vai kādas citas tālas vietas attransportēta muca, kas atšķirībā no klasiskās pat vēl arī neskan ne skaļi, ne tālu. Savukārt Pīters Pens un Harijs Poters varētu izbrīnā noelsties, noraugoties uz to no realitātes aizvien pieaugošā gaismas gadu skaita attālumā esošo Cūkkārpas Nekurnekadzemi, kurā mīt "Vienotības" spice kopā ar savu Rīgas mēra kandidāti.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru