ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris

Aizbraucu, atgriezos, mainīju dzīves vērtības!




Esmu viena no daudzajiem latviešiem, kura reiz pameta savas mājas, dzimteni, lai pārceltos uz dzīvi Lielbritānijā. Mani ceļi aizveda uz Skotiju, tālu prom no Latvijas, valsts, kur uz pusi zemāks dzīves līmenis par Eiropas vidējo. Savulaik rožainie solījumi par ekonomisko uzlabošanos valstī mani nepārliecināja.
Augstāk sēdošajiem nerūpēja neviens cits kā tikai savi maki. Nav jau tā, ka kaut kas būtu mainījies arī šodien. Par vienu kapeiku, nu, var jau būt, bet šī viena kapeika sabiedrībai ievērojamu labumu nenes. Tas ir kā mazam bērnam iedot vienu konfekti, lai tas pārstāj brēkt. Lūk, ar šādu paņēmienu mūsu valdība cenšas pieklusināt tautu.

Ar vieglu atvieglojuma sajūtu braucu prom no šīs negāciju pārpildītās valsts. Spilgti atmiņā ir palikušas sajūtas ar kādām ierados Skotijā. Tajā brīdi ne kripatiņas nenožēloju, ka esmu ieradusies šeit un tagad. Sajūta bija tāda, ka esmu īstajā laikā un vietā. Pāršķīru jaunu lapu savā dzīvē.

Skotija ir ļoti skaista, bagāta ar elpu aizraujošiem dabasskatiem. Aitas, tās ir it visur.

Lielu intrigu raisīja vēlme redzēt kādu vīrieti svārkos. Tos es sastapu diezgan daudz. Skotu vīriešiem kilti (tradicionāli skotu svārki) ir oficiālais tērps.

Ja man kādreiz likās, ka krievi ir tā tauta, kura lieto daudz alkoholu, tad tagad es droši varu teikt, ka skoti it nemaz no tiem neatpaliek. Viskijs viņiem ir lielā cieņā. Uzsākot jaunu darba nedēļu, katru pirmdienu klausījos, viņuprāt, aizraujošus žūpošanas stāstus.

Ar dzīves apstākļiem biju vairāk nekā apmierināta. Strādāju ļoti labi atalgotu darbu. Tā bija lielākā samaksa manā mūžā. Un nemaz tik lieli pūliņi nebija jāiegulda, lai to saņemtu. Nu - super! Ko gan vairāk varētu vēlēties?!

Veikalu ķemmēšana tajā laikā bija mana lielākā aizraušanās. Nevienu mirkli nejutu, ka nu jau ir gana. Tajā brīdī Latvija manā vērtējumā nokrita zemāk par zemi. Valsts, kur es nekad iepriekš neatļautos aizrauties ar naudas tērēšanu pa labi un pa kreisi. Pretējā gadījumā es izputētu un staigātu ar tukšu vēderu.

Paši skoti kā cilvēki ir ļoti laipni, izpalīdzīgi, toleranti, smaidīgi. Bet tas ir tikai pirmais iespaids. Aiz šiem jaukajiem cilvēkiem slēpjas otra, patiesā seja. Viņi ir spējīgi otram cilvēkam aiz muguras dunci iedurt mugurā. Nesaku, ka visi ir tādi, bet vairākums noteikti. Gluži kā angļi. Atstāt apkārtējiem par sevi labu pirmo iespaidu, tas skotiem ir ļoti svarīgi.

Pirms braucu prom no Latvijas neticēju, ka tiešām ir tik daudzi emigrējuši, kā tas tika deklarēts sabiedrībai. Bet nu es varu pati apgalvot, ka tā tik tiešām ir. Bieži vien ejot pa ielu dzirdēju latviešu valodu. Tajā brīdī ieslēdzās tāds pārsteiguma moments. Atskatījos un negribēju tam ticēt. Skumji, ka latvieši masveidā bēg no savas dzimtenes.

Cilvēks ar laiku pie visa pierod, un pie labas dzīves vēl jo vairāk. Apmierināju savas mantiskās iegribas, bet sevī jutos tukša. Atskārtu to, ka ne jau jaunas, dārgas kurpes mani darīs laimīgāku. Jā, uz mirkli ir labsajūta, bet tas neatsver cilvēciskās vērtības, pēc kurām mēs katrs dzīvē alkstam. Izjutu, ko nozīmē būt emocionāli vientuļai. Pietrūka mani paši svarīgākie – ģimene. Manī uzliesmoja emocionālā vilkme atgriezties un piepildīt sevi ar to, kas man trūka. Ja nauda man bija ļoti svarīga, tad tajā brīdī tā palika otrajā plānā. Cilvēku mīlestību ar naudu nekad nenopirksi.

Atgriezos Latvijā!

Tagad esmu laimīga un ikdienā novērtēju visu notiekošo dubultā, kas varbūt kādreiz man likās mazsvarīgs vai pašsaprotams, tad tagad manās acīs ir neizmērojama vērtība.

Tagad varu pilnīgi un noteikti apgalvot, ka dzimtene man ir ļoti dārga. Tā ir vieta, kur vēlos būt. Ja cilvēks patiesi vēlas, tad arī Latvijā var labi dzīvot. Ir vajadzīgs gribasspēks un čaklums.

Tautā dzirdēts, ka latvieši ir čakli darba rūķi. Tās ir muļķības. Jā, mūšu senči bija čakli strādnieki, bet to nevarētu teikt par mūsdienu paaudzi. Latviešiem nepatīk cīnīties. Labāk taču iet vieglāku ceļu – aizbraucot svešumā un visu mūžu būt par «kalpu», ne «kungu».

Lai Latvijā kaut kas mainītos, nav jāgaida, ka kāds kaut ko uzlabos un pasniegs uz paplātes. Pašiem ir jārīkojas un jāiet uz priekšu ar lielu sparu.

Naivi cerēt, bet no sirds vēlos, ka reiz visi aizbraukušiem atgriezīsies Latvijā. Kopā ir spēks. Un ticu, ka mēs varam līdzšinējo situāciju valstī mainīt uz labu!

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru