trešdiena, 2012. gada 19. septembris

Lato Lapsa: Kāpēc droši varam gaidīt jaunus airbaltikus, pareksus, radarus, krājbankas, vilcienus...


Vai jūs zināt, ka mūsu valstī dzīvo kāda kundze, kura, kaut arī tikusi notiesāta par nolaidību, kas šai te mūsu valstij ir maksājusi miljonus (aptuveni lēšot, pa kādam latam no katra iedzīvotāja kabatas), joprojām ir šīs te mūsu valsts darbā?

Vēl vairāk – ka, kaut arī šis spriedums, kurā melns uz balta stāv rakstīts "nevērīgi un neapzinīgi pildīja amatpersonas pienākumus, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts interesēm" ir stājies spēkā, minētā kundze ir Latvijas absolūti augstākā ierēdne tiesību politikas jautājumos?

Tas nav ne muļķīgs joks, ne izdomātas absurda komēdijas kulminācija. Tā visā savā apšaubāmajā godībā ir valsts, kurā mēs dzīvojam, - un atļaušos teikt, ka lielā mērā tieši tādēļ Latvijas valsts ir tāda, kāda tā ir, un dodas turp, kurp nu dodas.

Jums kādam vēl kaut ko izsaka "sagrieztā zviedru kuģa lieta"? Nez vai, jo no mūsdienu viedokļa štrunts vien bija – kaut kādi nieka trīs miljoni dolāru, ko Latvijas valsts pazaudēja pavisam konkrētu valsts amatpersonu dēļ. Ij nesalīdzināt ar "Pareksa" miljardu un citām nopietnām summām (pie kurām gan mēs tāpat pēdējos gados esam pieraduši).

Šīs amatpersonas pieļāva, ka lūžņos tiek sagriezts zviedru uzņēmumam "Swembalt" piederošais avarējušais kuģis Rīgas ostas teritorijā, un Stokholmas tiesa nosprieda, ka Latvijai jāatmaksā šāda summa, jo, pārdodot kuģi izsolē un sagriežot to metāllūžņos, Latvijas valsts bija pārkāpusi savas saistības.

Amatpersonas, kā jau tas Latvijā pierasts, savu vainu vai kaut jel kādu atbildību neparko nevēlējās atzīt, izgāja visas tiesu instances, taču – cik neparasti mūsu valstij! – tā arī neizlocījās. Un, kas tikpat neparasti, atradās tiesībsargāšanas iestāžu darbinieki, kuri atšķirībā no pašreizējās žēlās ģenerālprokurora parodijas spēja saskatīt noziegumu tajā, ka Latvijas valsts ierēdņu nolaidības dēļ zaudē miljonus, un šo noziegumu arī pierādīt.

"Aiz nolaidības nepiegrieza vērību, nenorādīja izsoles komisijas locekļiem un attiecīgi nedeva nepieciešamos pareizos slēdzienus LR Satiksmes ministrijas vadības amatpersonām un Ārlietu ministrijai," – tas par minēto kundzi melns uz balta bija rakstīts tiesas spriedumā.

"Būdama amatpersona, izdarīja noziedzīgu nodarījumu – nolaidību -, tas ir, nevērīgi un neapzinīgi pildīja amatpersonas pienākumus, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts interesēm, ko aizsargā likums," – jā, arī tas par viņu.

Pirmais notiesājošais spriedums šajā lietā bija datēts ar 2003. gadu. Pašlaik, deviņus gadus vēlāk, šī pati ar tiesas spriedumu par nolaidīgu un savai valstij miljonu zaudējumus nodarījušu atzītā kundze ir Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece, galvenā atbildīgā tiesību politikas jautājumos. Viņas vārds ir Laila Medina.

Kā tas iespējams? Reizē ar šo rakstiņu jums šodien ir iespēja iepazīties ne tikai ar Tieslietu ministrijas, bet arī ar Saeimas priekšsēdētājas, Valsts kancelejas direktores un Ģenerālprokuratūras pārstāves (pats ģenerālprokurors sabijās atbildēt) skaidrojumiem, kāpēc viss ir labākajā kārtībā un kāpēc izbrīnam nav nekāda pamata.

Katra no šīm iestādēm savā veidā apliecina, kāpēc šajā faktā nav nekā nelikumīga un pat pārsteidzoša ne, - jā, cilvēks ir tiesāts par nolaidību, ir tāds nejauks sīkums biogrāfijā, bet tiesājamība taču ir dzēsta, turklāt arī nolaidība bija tāda visnotaļ netīša, tā ka nav ko te piesieties.

Var jau būt, ka tiešām nav ko piesieties. Var jau būt, ka gadījumā, ja cilvēks gājēju nobraucis netīšām un nevis tīšām, viņš pēc tiesājamības dzēšanas var gluži labi strādāt par ceļu policistu vai pat par galveno satiksmes noteikumu izstrādātāju.

Un tāpat var jau būt, ka visiem minētajiem valstiskajiem skaidrotājiem savā tiesiskuma izpratnē nebūtu nekādu iebildumu, ja viņu personiskos bērnus skolā mācītu iepriekš tiesāts pedofils – protams, ar nosacījumu, ka tiesājamība būtu likumīgi dzēsta un būtu pierādīts, ka upurus viņš izmantojis netīšām, vienkārši pasi aizmirsis paprasīt...

Var jau būt. Taču šāda te attieksme – kas tad nu nolaidība vispār par noziegumu! – rada to, ko mēs esam piedzīvojuši pēdējos gados un turpinām piedzīvot lielā mērā viena iemesla dēļ. Un, jo vairāk tā kļūst par normu, jo lielākus zaudējumus cieš valsts. Pilnīgi likumsakarīgi – citādi arī nevar būt.

Krimināllikumā pants par nolaidību un bezdarbību ar mazām un lielām sekām gan ierakstīts, taču Medina ar saviem nosacītajiem bēdubrāļiem (lai gan kādi tur bēdubrāļi, - ne jau no viņu kabatām tika nomaksāti Latvijas valsts zaudētie miljoni) ir faktiski vienīgie, kas par savu nolaidību saņēmuši kaut jel kādu sodu.

Un, ja reiz tā, kāpēc lai mūsu augstās un ne tik augstās valsts amatpersonas par kaut ko uztrauktos, pieņemot atklāti stulbus un nepārdomātus lēmumus – vai, kas izplatītāk, nepieņemot vispār nekādus? Jo kāpēc gan lai kāds, piemēram, uzraudzītu "Krājbanku", ja reiz Ģenerālprokuratūra jau pacentās "Parex" lietā ne tikai nepamanīt jelkādu amatpersonu vainu, bet arī uzcept reāli nevienam nepārsūdzamu atzinumu?

Rezultātā pašlaik mēs varam noskatīties, kā Latvija melīgu, bezatbildīgu un savtīgu indivīdu pavadā apņēmīgi un nenovēršami virzās uz kārtējo Stokholmas tiesas prāvu vilcienu iepirkuma lietā.

Tāpat varam vērot, kā jau pamazām vien, pamazām vien tiek bruģēts ceļš atkal jaunu un jaunu miljonu iegrūšanai "airBaltic", publiku cienājot ar treknu baņķieru pasaciņām par rindā stājošamies investoriem un līdzīgām blēņām.

Un vēl, protams, neaizmirstamas izjūtas var nodrošināt noraudzīšanās tajā, kādas nevarīgas kustības vēl veiks Latvijas valsts pārstāvji fotoradaru lietā, cik dzīvības prasīs autovadītāju praktiskā atgriešanās "bezradaru" pasaulē septembra beigās un kādas summas Latvijas valstij reāli izmaksās līguma izbeigšana. Un tā tālāk, un tā tālāk.

Domāju, nekļūdīšos, prognozējot, ka nevienā no šīm lietām neviena augsta vai ne tik augsta valsts amatpersona pie atbildības netiks saukta, jo nolaidība un bezdarbība Latvijas valstī – tas pašlaik nav ne tikai noziegums, bet pat ne nodarījums. Jo katram taču var gadīties...

Katrā no šīm lietām gan ir labi zināmi kā tie, kas lēmumus sagatavoja, tā arī tie, kas pieņēma. Nu, piemēram, tie paši radari – nekas tālu nav jāmeklē: "Ilze Pētersone-Godmane – Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre, Inga Melece – Nodrošinājuma valsts aģentūras Iepirkumu un realizācijas nodaļas vadītāja, Artūrs Bērziņš – Iekšlietu ministrijas Finanšu vadības departamenta direktors, Viktors Elksnis – Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Eduards Paškevičs – Drošības policijas nodaļas priekšnieks, Andris Stepens – Iekšlietu ministrijas Informātikas un sakaru nodaļas vadītājs, Laila Svara – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Līgumu pārvaldības nodaļas vadītāja, Dainis Urlovskis – Valsts policijas Galvenās administratīvās pārvaldes priekšnieka vietnieks, Uldis Zemmers – Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Nodrošinājuma pārvaldes priekšnieks, Intars Zitāns – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks (līdz 2010. gada 3. augustam), Māris Ziemelis - Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks (no 2010. gada 4. augusta)."

Iekšlietu ministrija katram interesentam pēc pirmā pieprasījuma izsniedz šo iepirkuma komisijas sastāvu – tās pašas komisijas, kas izraudzījās, kā tagad skaidri un nepārprotami redzam, visnejēdzīgāko, visstulbāko, visnepamatotāko fotoradaru ieviešanas variantu.

Sekciju savai viesistabai viņi noteikti būtu izraudzījušies rūpīgāk – ja nopirksi brāķi, dabūsi pa kaklu no dzīvesbiedra. Bet attiecībās ar valsti – par ko gan te saspringt? Valsts taču skaidri parādījusi – bezdarbība un nolaidība netiek sodītas, bet, ja arī reizi pa desmit gadiem kāds nabags arī nonāk tiesas priekšā, tas viņam netraucē jau dažus gadus vēlāk ieņemt pat visaugstākos amatus, salīdzinot ar ko teiciens par dārznieku – āzi vienkārši nobāl.

Un, kamēr šī attieksme pret šādiem parazītiem nemainīsies, varam gatavoties tikai jauniem un jauniem pareksiem, krājbankām, vilcieniem, airbaltikiem, radariem un vēl, vēl, vēl.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana