trešdiena, 2012. gada 22. augusts

Rungainis aicina pārtraukt «slaucamās govs Rīgas» badināšanu



Pievēršoties valsts depopulācijas problēmai, Rungainis aicina izvairīties no «apdzīvoto vietu uzsēdināšanas uz žēlastības dāvanu adatas».

«Mums ir cilvēki vietās, kur nav un nebūs darba, jo radīt šīs darbavietas tur ir un vienmēr būs pārāk dārgi. Mums ir darbs tur, kur trūkst cilvēku. Mums trūkst cilvēku ar iemaņām un specialitātēs, kas radītu augstāku pievienoto vērtību. Mums ir par daudz cilvēku specialitātēs, kas Latvijā - ar pašreizējo un vēlamo ekonomikas struktūru - nav un nebūs vajadzīgas,» situāciju raksturo investīciju baņķieris.

Viņš norāda, ka loģiski būtu vairot cilvēku skaitu tajās vietās, kur vajag un var vairāk pelnīt, nevis piesaistīt cilvēkus bezcerīgās vietās, uzsēdinot šos cilvēkus un apdzīvotās vietas uz žēlastības dāvanu adatas.


Aizkavēt neizbēgamu urbanizāciju un resursu koncentrāciju ir ieinteresēti politiskie spēki, kas balstās uz šo elektorātu un melo par tā nabadzības cēloņiem, lauku lielsaimnieki, kuri grib saglabāt laukos plaši pieejamu un lētu kalpu darbaspēku, kā arī pašreizējā «status quo» ieguvēji - vietvalži, lokālo administrāciju vadītāji, darbinieki un pasūtījumu izpildītāji, viņu radinieki.

«Loģiski būtu vairot 21.gadsimtā konkurētspējīgu cilvēku skaitu un samazināt nepietiekami un neatbilstošās specialitātēs izglītotu cilvēku rindas, nevis atražot un palielināt atpalicību, apzināti gatavojot cilvēkus darba dzīvei ar zemāku ienākumu līmeni. Pēdējo 20 gadu problēmas ir ekonomikas deindustrializācija, iedzīvotāju debilizācija - neatbilstošas un nekvalitatīvas izglītības dēļ - un valsts depopulācija, apzināti vai ne, bet konsekventi un veiksmīgi realizētās viena bērna demogrāfiskās politikas un minēto cēloņu izraisītās piespiedu ekonomiskās emigrācijas dēļ. Urbanizācija, koncentrācija, lauku depopulācija notiktu jebkurā gadījumā, bet izteikti negatīvā demogrāfija būtiski pastiprina un paātrina efektus,» akcentē investīciju baņķieris.

Viņš norāda, ka civilizācijas attīstība pēdējos 6000 gadu notiek pilsētās. Pilsētās notiek sabiedrības, tehnoloģiju, ideju, produktu, zināšanu attīstība, jo cilvēku koncentrācija dod iespēju ātrākai ideju, produktu un zināšanu apmaiņai, papildināšanai un uzlabošanai. Tādējādi cilvēki intelektuāli attīstās straujāk tieši pilsētās, pilsētas asina prātu.

Mūsdienu pasaulē konkurē un attīstās nevis valstis, bet pilsētas, aglomerācijas, attīstības centri. Lai cik tas paradoksāli arī neizklausītos, iedzīvotāju koncentrācija atļauj arī nodrošināt tīrāku apkārtējo vidi un efektīvāku enerģijas izlietojumu vienāda patēriņa gadījumā uz katru cilvēku, skaidro Rungainis.

«Rīga kā Eiropas reģionāls centrs ir lielākā Latvijas veiksme un vērtība, kas atļauj nopietni cerēt, ka šeit vispār ir iespējams uzbūvēt attīstītu ekonomiku. Rīgas ietekme vēsturiski nosegusi visu Baltiju un pārsniegusi pat tās robežas - līdz Pēterburgai, Maskavai, Minskai, Helsinkiem, Stokholmai, Varšavai - un pagaidām saglabā iespēju atgūt pozīcijas. Rīga ir bijusi un atkal varētu būt Ziemeļeiropas pērle, pasaules spices rūpniecības, zinātnes, izglītības, kultūras, arhitektūras, domas centrs - kā pirms 100 gadiem,» uzskata eksperts.

Viņš aicina pārtraukt Rīgas «žņaugšanu un slaukšanu», lai izšķiestu līdzekļus vietās, kur attīstīto ekonomiku nav iespējams uzbūvēt.

«Tieši pretēji - ir jāorientē nauda uz Rīgu, lai attīstītos ražošana un uzņēmumu puduri, no kuriem nobirtu pasūtījumi tālāk pilsētām ārpus Rīgas. Tas ir vienīgais iespējamais attīstības ceļš - paliekam bagāti, kur tas iespējams visātrāk un efektīvāk, un tad šī bagātība nobirs un atļaus palikt bagātākām arī pilsētām un teritorijām ārpus Lielrīgas. Un tad papildus šai koncentrētai ekonomiskai attīstībai, vismaz apturot iedzīvotāju skaita sarukumu, apstāsies arī Latvijas teritoriālais un reģionālais sabrukums. Nevis otrādi,» skaidro Rungainis, pašreizējo situāciju salīdzinot ar sēklas kartupeļu noēšanu.

Patlaban līdzekļi tiek izniekoti vietās un lietās, kur demogrāfiskā un ekonomiskā profila dēļ cilvēki jau drīzā nākotnē nedzīvos. «Mēs badinām vienīgo reālo primārās attīstības centru un reģionu - slaucamo govi Rīgu, nolaupot attīstības iespēju Latvijai kopumā.»

Kā akcentē investīciju baņķieris, Latvijas pilsētām nākotne ir tikai tad, ja tās ražo un pievieno vērtību, ja tās ir globāli peļņas centri, nevis izmaksu melnie caurumi, - tad tās būs pašpietiekamas un uzplauks. Vienīgais reālais iespējamais risinājums ir ražot importu aizvietojošas un eksportējamas preces un pakalpojumus vietās, kur to var izdarīt visefektīvāk, mācīties precīzās zinātnēs balstītās specialitātēs, aktīvi pārņemot labāko no visas pasaules, «un vairoties, vairoties, vairoties».

Pašreizējo teritoriālo reformu viņš raksturo kā diskusiju uz «Titānika» par uzkopšanu apakšējā klāja kajītēs situācijā, kad kuģis grimst.

«Turpināsim būt stulbi, izšķiežot naudu un laiku, kuru mums nav, un grimsim. Nebūsim vientieši, būsim gudri, nebūsim slinki, būsim darbīgi, būsim savtīgi ne tikai sev te un tagad, bet arī savai ģimenei, zemei un tautai paaudzēs. Darbs dara darītāju,» aicina Rungainis.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru