otrdiena, 2012. gada 28. augusts

Jāmaina seriāla «Fotoradars» scenārijs



Nacionālajam seriālam «Fotoradars», tuvojoties savas kārtējās sērijas noslēgumam, ir pienācis laiks izvērtēt vai seriāla filmēšanu turpināt. Tas nozīmē, ka nepietiek ar kavēšanos emocionālās atmiņās par neveiksmīgi noslēgto līgumu ar radaru ieviesējiem, bērnišķīgo amatpersonu prieku par Lavijas «radarizāciju»  no valsts puses netērējot ne latu un turpmākām neveiksmēm, bet vissvarīgākais ir mācīties no kļūdām, izdarīt nepieciešamos secinājumus, lai fotoradari dotu lielāku ieguldījumu satiksmes drošībā nevis valsts un privātā uzņēmuma kabatu piepildīšanā kā tāds Latvijas mēroga biznesa plāns.
Ja atskatāmies nu jau vairākus fotradaru seriāla gadus atpakaļ, tad kā uz delnas ir nejēdzības, kas tracināja un joprojām tracina autovadītājus. Sākot jau ar fotoradariem, kas paslēpti zem krūmiem, aiz kokiem un dažādiem stendiem, it kā to uzdevums būtu tikai un vienīgi naudas «noslaukšana» nevis satiksmes drošība. Savukārt piekasīgajai soda piešķiršanai par 1 km/h ātruma pārsniegšanu diez vai ir audzinoša loma, jo tā izraisa tikai negatīvas autovadītāju emocijas, neizpratni un finansiālus zaudējumus valstij. Domājot par nespēju sasniegt rezultātus, jau sen radušās šaubas vai nespējīgs ir privātais uzņēmējs, bet  varbūt valsts institūcijas, kas nespēj tikt galā ar partnera neizdarību. Tomēr visvairāk autovadītājus tracina izteiktās pretrunas starp mērķi un līdzekļiem, jo, ja reiz mērķis ir satiksmes drošības stiprināšana, tad par to liecinātu ievērojams izrakstīto protokolu skaita samazinājums, nevis 4,7 miljonu latu plānošana īpašā valsts budžeta pozīcijā, no kuriem līdz šim izrakstīti protokoli tikai par 1,5 miljonu.

Lai minētās nejēdzības novērstu, valsts un privātā partnerība būtu jāveic uz citiem principiem, jau sākumā nosakot fiksētos, nevis procentuālos ieņēmumus privātajam partnerim. Jauna privātā partnera atlases svarīgākajam kritērijam jābūt kvalifikācijai, spējām perfekti izpildīt visas izvirzītās prasības un finansiāli saprātīgākākajam piedāvājumam. Lai sadarbība tiešām sekmētu satiksmes drošību, un uzņēmēja svarīgākā prioritāte nebūtu «pieķerto» autovadītāju skaita maksimāla palielināšana, paralēli uzņēmēja izdevumu segšanai par aparatūras iegādi, apkalpošanu un apkopi, privātajam partnerim ir jāsaņem saprātīga, bet fiksēta peļņa, kas nemainītos atkarībā no radaram garām braucošo ātruma.

Iedomāsimies pasaku zemi, kurā ieņēmumi no fotoradariem ir apaļa nulle, jo nav pārkāpumu, tātad satiksmes drošība ir tuvu ideālam, tomēr arī šādā zemē uzņēmējam, kurš īsteno radaru apkalpošanu, ir jāsaņem fiksēta atlīdzība, tātad nu jau būtu jāmeklē citi avoti nevis ieņēmumi no sodiem. Tomēr Latvija pagaidām vēl nav pasaku zeme un izrakstītie protokoli par pusotru miljonu latu liecina, ka nav pamata bažām, ka privātajam partnerim būs jāmaksā no kādām citām prioritārām budžeta pozīcijām.

Valsts policjas pārstāvji publiskajā telpā ir izteikušies, ka bieži nepietiek cilvēku daudzo protokolu apstrādei, vai tas neliecina, ka būtu jāpārskata prioritātes un galvenā uzmanība jāvelta vidējiem un smagiem pārkāpumiem? Skurpuloza nodarbošanās ar katru maznozīmīgu pārkāpumu , izsūtot soda kvītis par 5LVL, valstij rada  finansiālus zaudējumus. Ja no pieciem latiem «Vitronic Baltija» saņem 35%, kas ir 1.75LVL, bet valsts uzņēmums CSDD - 40%, kas ir 2LVL, valsts budžetam, kas finansē arī Valsts policiju, atliek 1,25 LVL. Savukārt Valsts policija ir deklarējusi, ka viena protokola apstrāde un izsūtīšana izmaksā 3.40LVL, tātad valsts vēl ir spiesta piemaksāt. Finansiāli saprātīga būtu tikai to protokolu apstrāde, kuros paredzētie sodi pārsniedz 10LVL.

Labi zināms, ka ceļu policists par pirmo ātruma pārkāpumu drīkst izteikt tikai brīdinājumu, kāpēc par pirmo ar radaru fiksēto pārkāpumu neizteikt brīdinājumu, bet finansiālu sodu uzlikt tikai par iespējamo otro pārkāpumu? Tas būtu reāls apliecinājums satiksmes drošības veicināšanai kā prioritātei attiecībā pret soda naudas iekasēšanu.

Vai apzināti vai neapzināti ir izveidojusies situācija, kurā privātajam partnerim pašam ir jākomunicē ar zemes īpašniekiem, lai saskaņotu fotoradriem nepieciešamo komunikāciju izvietošanu, zinot bieži negatīvo attieksmi pret fotoradariem sabiedrībā?  Nebūtu pieņemams, ka viens no privātā partnera atlases kritērijiem būtu konkursanta piedāvātais saskaņošanas ā ātrums. Piemēram, ja kāds solītu veikt nepieciešamās saskaņošanas nedēļas laikā, varētu rasties šaubas par metožu tiesiskumu. Saskaņojumu īstenošana ar zemes īpašniekiem ir valsts un pašvaldību uzdevums, savukārt privātajam partnerim ir jāsaņem jau gatavi, saskaņoti un piemēroti zemes gabali.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru