otrdiena, 2012. gada 31. jūlijs

Fotoradari – būt vai ne





















Visā šajā ieilgušajā jezgā, kas pārtop plašā komēdijā par fotoradariem, ir iesaistīti visi sabiedrības locekļi. No vienas puses tie ir autobraucēji kā esošie vai potenciālie cietēji, un cietēji tāpēc, ka visbiežāk tiem jāšķiras no prāvas naudas summas tikai formālu apstākļu dēļ, nevis tāpēc, ka reāli būtu izraisīta bīstamība uz ceļa. No otras puses tie ir gan izpildvaras un lēmējvaras valdošie, gan arī privātās firmas ieinteresētie, kas, deputāta vārdiem runājot, nu jau kopīgiem spēkiem «sačakarē» labu ideju, kuras pamatnolūks ir/bija kalpot visas sabiedrības interesēm.
Manā skatījumā ir tā, ka nekāda bēda nebūtu, ja fotoradaru projekts, kāds tas ir pašreizējā izpildījumā, pačibētu un līgums tiktu lauzts, kaut arī šobrīd tas izskatās tikai pēc kārtējās pirksta pakratīšanas no valsts amatpersonu puses projekta izpildītājiem ar nolūku mazināt sabiedrības neapmierinātību. Tomēr es gribētu, lai fotoradari paliktu, taču daudz kvalitatīvākā izpildījumā.

Ātruma limitu pārsniedzēji nav izdevīgi nevienam

Patiesība jau ir tāda, ka arī autovadītājs ir ieinteresēts, lai satiksme būtu droša un kopējais braukšanas ātrums DAUDZ nepārsniegtu atļauto. Neviens nav ieinteresēts, lai viņā ietriektos kāds pārgalvis. Drošībai ir vairāki aspekti – slikts ceļu stāvoklis, katra braucēja individuālais prasmju līmenis, braukšana neatbilstoši satiksmes noteikumiem (piemēram, uz Rīgas-Jūrmalas šosejas daudzas automašīnas regulāri apdzen pārējās pa labo malējo joslu, kas jau rada reālas avārijas situācijas) utt. Tomēr pievēršoties tikai ātruma aspektam – jebkuram ir diezgan skaidrs, ka fotoradari, un tieši pārvietojamie, ir efektīgs līdzeklis pārsniegtā ātruma mazināšanai. Tāpēc no vienas puses būtu labi, ja tie paliktu. Taču no otras puses būtu labi, ja izbeigtos autovadītāju «čakarēšana». Un šo otru pusi būtu ļoti svarīgi ievērot. Ja nebūtu šīs «čakarēšanas» jau no fotoradaru pirmsākumiem, tad arī atbalsts no sabiedrības fotoradariem būtu lielāks. Lai to izdarītu, jāveic šādi pasākumi:

Jānosaka, ka fotoradari sāk strādāt tikai no +20 km/h virs atļautā ātruma.

Tieši lielo ātruma pārkāpēju izskaušanu kā mērķi minēja E. Zivtiņš radarepopejas sākumā, kas ātri vien praksē neguva apstiprinājumu, taču kas ir atbalstāma ideja kopumā. Realitātē visbiežāk var redzēt, ka radari atrodas uz ceļiem, kas ir labā stāvoklī, labi pārredzami un provocē autovadītāju uz ātrāku braukšanu, ekonomējot laiku un degvielu.
Daudz nejēdzības piemēru

Kā piemēru varu minēt Dzelzavas ielu, kas atrodas Rīgas nomalē, ir ļoti plata, ar divām joslām katrā virzienā un virzieni vēl atdalīti ar zālāja joslu. Atļautais ātrums ir tikai 50 km/h visā ceļa garumā (būtu saprotams, ja 50 km/h būtu pie pašām gājēju pārejām). Autovadītāji brauc normāli un «uzraujas» uz fotoradara. Tāda pati iela Jelgavā, kas ir apvedceļš gar RAF masīvu – ļoti nekvalitatīva, ārkārtīgi bedraina, atļautais ātrums ir 70 km/h. Autovadītāji var braukt kā slalomā, grozot stūri šurp un turp, lai izvairītos no bedrēm, un nedod Dievs, ja kāds tāpat Alberto Tombas ātrumā brauks pretī. Bet radara tur nav. Jo peļņas latiņa daudz zemāka.

Augstāk minētā nesakārtotība atļauto ātrumu jautājumos (piemēru ir daudz) ir pamats tam, ka radari ir vietās, kur nav satiksmes bīstamības, bet ir liels ātruma ierobežojums. Kronis visam bija gadījums uz Vidzemes šosejas aiz Juglas šīs vasaras sākumā (tajā situācijā es nožēloju, ka nav iegādāts videoreģistrators). Ceļš lielisks (salīdzinot ar Latvijas pieticīgajiem standartiem), taču uzlikta zīme par remontdarbiem un ātruma ierobežojums līdz veseliem 30 km/h no parastajiem 90 km/h. Autovadītāji nesapratnē samazina ātrumu, jo nav it nekādu remontdarbu, taču tālāk krūmos ir radars. Viss skaidrs. Peļņas latiņa augsta.

Vietu ātruma pārsniegšanai tāpat atradīs

Pastāv arī tāds jēdziens kā «braukšanas prieks». Tas nozīmē, ka tie, kam adrenalīnu rada braukšana, nevis «čunčināšana», tie tāpat atradīs vietu, kur «uzspiest gāzīti». Esošā fotoradaru politika paradoksālā veidā rada situāciju, ka autobraucēji velkas uz labiem ceļiem, taču ir novēroti lieli ātrumi vietās, kur radaru nav un nebūs, – tās ir atsevišķas pilsētas ieliņas un ielas, piemēram, Brīvības iela u.c. Galarezultātā bīstamības līmenis pat tiek paaugstināts.

No ekonomijas viedokļa augstākam ātrumam ir savas priekšrocības – tas taupa vadītāju un pasažieru laiku, tas ekonomē degvielu (ja pārslēdz ātrumu augstākā pārnesumā) un mazina sablīvējumu uz ielām. Tieši šā iemesla dēļ pagājušā gadā Lielbritānijā aizsākās diskusijas par atļautā ātruma palielināšanu, pie tam, kas svarīgi, - valsts amatpersonas rosinātas.

«Lielbritānijai ir pienācis laiks atgriezties pasaules ekonomiku vidū un pārskatīt lielceļu ātruma ierobežojumus, kas ir gandrīz 50 gadu seni un novecojuši drošības un autotransporta tehnoloģiju milzīgās attīstības dēļ,» sacīja Lielbritānijas valsts sekretārs transporta jautājumos Filips Hemonds.

Nedrošāki auto, bet drīkstēja braukt 60 km/h

Mēs Latvijā savukārt varētu tikai priecāties, ja atgrieztos pie novecojušajiem ātruma ierobežojumiem, kas pie krietni nedrošākām automašīnām bija 60 km/h pilsētā. Lielbritānijas valsts sekretārs transporta jautājumos acīmredzami nebija aizdomājies par peļņas latiņām un to, kā «ieraut» naudas līdzekļus budžetā un privātas firmas kontos. Ļoti dīvaini, klusi teiktu mūsu amatpersonas.

No vienas puses, laužot esošo līgumu ar fotoradaru kompāniju, valsts budžetam ietu secen pāris miljoni latu, taču no otras puses tie ir līdzekļi, kas citādi tiek izmantoti privātam patēriņam un kam piemīt ekonomikas apgrozījumu multiplicējošs efekts, kas vērtējams pozitīvi.

Privāto uzņēmumu interesē tikai peļņa

Nevienam nav šaubu par to, ka privātās institūcijas mērķis ir maksimāli nopelnīt, nevis rūpēties par drošību uz ceļiem, un tas savā ziņā ir saprotami (kaut arī popularitāti strauji iekaro korporatīvā sociālā atbildība). Tieši tāpēc valstiskām institūcijām bija un joprojām ir pienākums nodrošināt to, lai ar regulējuma palīdzību tas tiktu darīts patiesos drošības nolūkos. Bet valstiskām institūcijām pagalam neveicas savu pienākumu veikšanā, un ilgi muļļātā ideja par kaut vai 10 km/h buferzonu virs atļautā ātruma tā arī nav guvusi apstiprinājumu, kaut arī tas būtu tikai minimāls solis pretī plašākas sabiedrības interesēm. Atrunas par būtisku bīstamības pieaugumu ir smieklīgas. Vēl gribas valsts pārstāvjus aicināt pārskatīt esošos ātruma ierobežojumus, gadījumā ja netiek piemērota 10 vai 20 km/h buferzona radaru mērījumiem, jo atsevišķās vietās atļautie ātrumi izskatās ļoti neatbilstoši un šķiet piemēroti visneprasmīgākajam braucējam, kurš knapi izsprucis no autoskolas un teju var taisni nobraukt. Diemžēl ir arī tādi braucēji. Bet viņiem pastāv iespēja pārvietoties lēnāk, un no tā nav jācieš citiem, kā arī varbūt eksaminācija jāpastiprina.

Autovadītāji tomēr nav saprāta ziņa apdalīti

Taču galvenais aicinājums ir pārstāt uzskatīt autobraucējus par slaucamajām avīm, kam trūkst saprāta un kas brauktu maksimāli ātri, ja vien to neierobežotu represijas. Nē. Autovadītāji vairumā gadījumu ir ļoti saprātīgi, un lielāka uzticēšanās no valsts puses (uz ko pagājušā gadā aicināja Žans Tods) vairotu apstākļu izvērtēšanu jebkurā konkrētajā situācijā un lielākas personīgās atbildības uzņemšanos katram autovadītājam. Atsevišķie nesaprātīgie pārgalvji drošības nolūkos jāķer ir, taču gribētos to redzēt daudz kvalitatīvākā izpildījumā un kopumā – daudz operatīvāku rīcību sabiedrības interesēs, kas būtu vērsta uz drošības paaugstināšanu, nevis klaju naudas iekasēšanu ar tikai formāli juridisku ieganstu.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana