piektdiena, 2012. gada 30. marts

Fotoradari tiesību normu sistēmiskas interpretācijas aspektā


























Saistībā ar fotoradaru ieviešanu viens no aktuālākajiem autovadītājus interesējošiem jautājumiem ir precizēt, no cik kilometriem stundā, pārkāpjot atļauto braukšanas ātrumu, Valsts policija piemēros naudas sodu, ja pārkāpums fiksēts, neapturot transporta līdzekli. Skaidrojumos sabiedrībai policijas amatpersonas līdz šim paudušas viedokli, ka saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.6 panta 2.daļu vienmēr var tikt piemērots minimālais autovadītājam nosakāmais naudas sods, tātad iestāde esot tiesīga sodīt automašīnas īpašnieku, ja autovadītājs pārsniedzis ātrumu kaut par vienu kilometru stundā.
Ja tiesību aktu interpretē tikai gramatiski, tad policijas amatpersonām ir taisnība. Neapšaubāmi, Ceļu satiksmes likuma attiecīgās normas uzskatāmas par speciālajām normām ar augstāku juridisku spēku nekā Administratīvo pārkāpumu kodeksā vai Administratīvā procesa likumā ietvertās vispārēja satura normas. Tomēr, interpretējot vēsturiski, likumdevējs savulaik tika secinājis, ka, rūpējoties par sabiedrības drošību un veicinot braukšanas kultūras uzlabošanu, vienlaikus samērīgi jāievēro satiksmes dalībnieku tiesības. Tādējādi, neapturot transporta līdzekli un klātienē neizvērtējot iespējamu vainu mīkstinošu apstākļu esamību, autovadītājs, lai bez pietiekama pamatojuma netiktu nesamērīgi aizskartas tieši viņa tiesības, likumdevēja ieskatā, būtu sodāms tikai ar minimālo naudas sodu, nepiemērojot speciālo tiesību atņemšanu, pārkāpumu uzskaites soda punktus vai citus papildsodus. Likumdevējs pagaidām nav veicis grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā un ir spēkā tiesību normas, ka vieglās automašīnas vai motocikla vadītājam par ātruma pārsniegšanu līdz 30 km/h ārpus apdzīvotas vietas, bet līdz 20 km/h apdzīvotā vietā nav obligāti piemērojams naudas sods, var izteikt arī brīdinājumu. Šo pārkāpumu gadījumā tātad vispār nav precizēts sods, kas atbilstoši Ceļu satiksmes likuma normai būtu definējams kā "minimālais naudas sods", ja naudas sods pat nav obligāts. Pie tam, APK 21.pantā noteikts, ka ceļu satiksmē izdarītais administratīvais pārkāpums, ja par to paredzētais naudas sods nepārsniedz 30 latu, var tikt noteiktos apstākļos uzskatīts par maznozīmīgu, bet tādā gadījumā amatpersona pārkāpējam izsaka mutisku brīdinājumu, nesastādot administratīvā pārkāpuma protokolu.

Tādējādi fotoradaru problēma vedina atgriezties pie mūžam aktuālās tēmas, proti, ja Latvija ir "demokrātiska republika", tad vai mums ir pietiekami daudz iedzīvotāju, kuri ikdienā izprot vai cenšas izprast, ko šis jēdziens patiesībā nozīmē. Reāla demokrātija, kā zināms, galvenokārt raksturīga ar to, ka vairums šādas valsts iedzīvotāju zina savas pamattiesības un ir informēti par administratīvā procesa, kas ir būtiska demokrātiskas valsts sastāvdaļa, pamatprincipiem. Kaislības ap fotoradariem vedina šaubīties, vai tas tā ir, tomēr tautas folklora ir vispārzināma, arī paruna "Kur auni, tur cirpēji".
Valsts policija kā ikviena valsts pārvaldes iestāde ir pakļauta likumam un ievēro labas pārvaldības principu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likumu demokrātiskā valstī iestāde piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību aizsardzību. Iestāde ievēro vienlīdzības, tiesiskuma, samērīguma un tiesību normu saprātīgas piemērošanas principus. Tātad demokrātiskā sabiedrībā nebūtu pieļaujams neklātienē sodīt personu ar naudas sodu par, likumdevēja ieskatā, nenozīmīgu atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, ja vienlaikus Ceļu policijas ilgstoša prakse samērojamās situācijās ir pārkāpēju neaizturēt vai klātienē izteikt mutisku aizrādījumu vai noformēt brīdinājumu.

Jāpiezīmē, ka saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19.panta 3.daļu ceļu satiksmes dalībniekam vienmēr jārīkojas tā, lai nenodarītu zaudējumus, tātad noteiktās situācijās varētu būt attaisnojams autovadītāja profesionālais risks, pārkāpjot zemāka juridiska spēka tiesību akta, tas ir, Ceļu satiksmes noteikumu, normas, lai, īslaicīgi palielinot ātrumu, izvairītos no draudošas sadursmes, iebraukšanas bedrē u.tml. Likumdevējs, domājams, ir pietiekami izvērtējis Latvijas ceļu stāvokli, gājēju satiksmes kultūru, meža zvēru un nepieskatīto mājdzīvnieku relatīvi lielo skaitu, tāpēc APK pagaidām noteikti lieli intervāli, kuros, pārkāpjot atļauto braukšanas ātrumu, nav obligāti piemērojams naudas sods. Tomēr Valsts policijai nekad nav bijis liegts rosināt grozījumus likumā, lai noteiktu, ka, piemēram, apdzīvotās vietās obligāts naudas sods piemērojams par jebkuru reģistrētu ātruma pārsniegšanu. Taču, kamēr APK nav grozīts, Valsts policijai šis likums jāpiemēro esošajā redakcijā, pretrunu gadījumos sistēmiski piemērojot arī citus spēkā esošus tiesību aktus.

Protams, izvērtēt, vai autovadītājs ātrumu pārsniedzis īslaicīgi un pamatotu iemeslu dēļ var tikai Ceļu policijas amatpersona klātienē. APK 17.pantā noteikts, ka zināmos apstākļos persona var tikt atbrīvota no administratīvās atbildības, savukārt, Administratīvā procesa likuma 150.pantā noteikts, ka iestādei ir pierādīšanas pienākums gadījumos, kad privātpersona apstrīdējusi administratīvā akta pamatojumu.

Tādējādi, autora ieskatā, interpretējot sistēmiski un vēsturiski tiesību normas, kas reglamentē administratīvā soda piemērošanu, ja pārkāpums fiksēts ar tehniskiem līdzekļiem, neapturot transporta līdzekli, būtu tiesiski piemērot naudas sodu vieglās automašīnas vai motocikla īpašniekam, ja autovadītājs pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu par vairāk nekā 30 km/h, bet apdzīvotā vietā par vairāk nekā 20 km/h. Ja atbildīgā valsts pārvaldes iestāde neklātienē piemēro naudas sodus arī gadījumos, kad klātienē aizturētam vadītājam amatpersona, iespējams, piemērotu mutisku aizrādījumu vai brīdinājumu, tad šāda prakse nav pieļaujama demokrātiskā sabiedrībā. Vienlīdzības principa kontekstā autovadītājs, kuru Ceļu policijas amatpersona aiztur klātienē, jau tā ir salīdzinoši labākos tiesiskos apstākļos, jo pats spēj operatīvi norādīt uz vainu mīkstinošiem vai administratīvo atbildību konkrētā situācijā izslēdzošiem apstākļiem.

Administratīvo tiesību jautājumi juristu aprindās nav prestiži un var šķist nebūtiski, ciktāl runa ir par konkrētām publiski tiesiskām attiecībām. Kuru interesē problēma, ja kādai personai piemērots dažus latus liels naudassods? Tomēr fotoradaru projekts ir apjomīgs, paredzēto iekasējamo summu kopapjoms rādās iespaidīgs. Par cik būtisku daļu no iekasētajām soda naudām saņems nevis valsts, bet Vitronic Baltica, tad Iekšlietu ministrijai jānovērš iespēja, ka perspektīvā daļu no jau izdotajiem administratīvajiem aktiem nāktos atzīt par prettiesiskiem un atcelt, piemēram, tiesu prakses dēļ, kas kaut kad noteikti veidosies. Lai arī tā būtu atsevišķa raksta tēma, šādā gadījumā jau iekasētās naudas summas nepamatoti sodītajām privātpersonām pilnībā nāksies atgriezt no valsts budžeta, jo firma ar savu peļņu, protams, nedalīsies.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana