piektdiena, 2012. gada 17. februāris

Latvieši nav lokāmie divdabji!




Latviešu valoda pakāpeniski kļūst par faktiski dominējošo Latvijā ar īpatnēju valodas situāciju, kas nav radusies nejauši. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis un sarežģītā vēsture ir cēlonis tam, ka mūsu valstij raksturīgs etniski daudzveidīgs iedzīvotāju sastāvs un latvieši bieži vien sevi pēc sena ieraduma novērtē un saziņā ar mazākumtautībām izturas tā, it kā paši piederētu pie mazākumtautības, nevis valstsnācijas jeb pamatnācijas.
No šāda neadekvāta sākumpunkta, tātad – ne ar Rietumeiropas valstu pamatnāciju skatījumu – kopš neatkarības atjaunošanas tika risināta valodas un integrācijas jautājumu lielākā daļa. Tā rezultātā valodas un integrācijas politika patlaban ir nonākusi strupceļā.

Laikā pēc Otrā pasaules kara realizētā politika pilnīgi izjauca starpkaru periodā nostabilizējušos latviešu un mazākumtautību dzīves modeli un radīja arī draudus latviešu valodai. To vēl vairāk pastiprināja padomju politiskās sistēmas kā kulta ideoloģija un zinātne, kura krievu valodu atbalstīja, ne tikai pasludinot to par starptautiskās sazināšanās valodu, bet pat iesakot uzskatīt par otro dzimto valodu. Krievu valoda padomju laikā daudziem kļuva par vienīgo dzimto valodu, bet citiem tā būtu kļuvusi par vienīgo dzimto valodu, ja vien nenotiktu politiskās pārmaiņas Austrumeiropā, valstīm atgūstot neatkarību.

Intervijā par valodas politikas jautājumiem kāds latvietis, arhīva darbinieks vecumā nedaudz virs 60 gadiem, atcerējās etnopolitiku 20. gadsimta 70.–80. gados, un teica man: "Tolaik vēl smējāmies, ka pasē, kaut arī plašsaziņas līdzekļos dominēja jēdziens "padomju tauta", pie tautības ieraksta nekad gan nav redzēts ieraksts "tautība – padomju" un ka šī mistiskā tauta ir vienīgā mēmā tauta pasaulē, jo jēdziens "padomju valoda" neeksistēja." Galvenais tautu etniskās identitātes zaudēšanas instruments toreiz bija krievu valoda, kura divvalodības attīstībā kalpoja ideoloģijai, kura pakļāva gan valodu, gan dvēseli. Padomju ideoloģijas centrā bija kalpošana idejai un kultam, upurējot savu individualitāti un personības identitāti. Ernsts Hēgelis ir atzinis, ka katras tautas saruna ar Dievu, iespējams, glabājas tās valodā. Gan padomju periodā, gan patlaban rusifikācijas atbalstītāji vēlas pārtraukt šo tautas sarunu ar Dievu un realizēt tautas dvēseles pakļaušanu un identitātes zudumu. Mūsdienās tas notiktu vēl straujāk nekā padomju periodā, jo rusifikācija šobrīd nāk komplektā ar globalizāciju.
Tiem latviešiem, kuri ikdienā nesaskaras ar sabiedrības divvalodību latviešu un krievu valodā un ar to saistītajiem pārpratumiem, neērtībām un citām Latvijas valodas situācijas īpatnībām, iespējams, rodas ilūzija, ka ar valodām saistītu problēmu nemaz nav. Tāpēc pat kādam var rasties doma līdz balsošanas vietai nemaz neaiziet. Tāda izjūta var rasties, piemēram, tiem Talsu, Limbažu un to apkārtnes iedzīvotājiem, kuri neizbrauc no konkrētā latviskā pagasta, pilsētas vai novada. Tomēr citāda, reizēm pat dramatiska situācija ir lielākajās pilsētās – Daugavpilī, Rīgā, Rēzeknē un Liepājā. Latvijas valodas vide kopumā ir latviešu valodai un tās attīstībai samērā nelabvēlīga.

Jau sen pierādījies, ka viena valsts valoda gan saliedē sabiedrību, gan dara valsti ekonomiski spēcīgāku, un par to liecina pasaules prakse. Tieši šādas valstis ir ekonomiski stabilākas un politiski modernākas. Cilvēki, kuri aicina ieviest valstī oficiālo divvalodību, nebrīdina par sekām, cik valstīm, kurās ir divas valsts jeb oficiālās valodas, ik gadu izmaksā uzturēt divu paralēlu valsts valodu pastāvēšanu. Divvalodības piekritēju teiktais ir kā sirēnu balsis, kuras, runājot par divu valsts valodu vēlamību un izredzēm Latvijā, ieaicina valsti ekonomiskajā sabrukumā. Šo aicinājumu piepildījums būtu arī pirmais un neatgriezeniskais solis uz latviešu valodas pakāpenisku izspiešanu no oficiālās sfēras, tās pašreizējās funkcijas pārņemot krievu valodai. Valsts stabilitātei un drošībai ir ļoti būtiski, lai Latvija attīstītos kā vienkopienas valsts.

SAISTĪTIE RAKSTI



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana